Latvija – kur brīvībai patiešām ir nozīme

Mūsdienās Latvija ir neatkarīga valsts, ES un NATO dalībvalsts. Lai gan lielākā daļa tautu uztver šādas lietas, latviešiem tās patiešām ir svarīgas, jo valstij ir reti sastopams brīvības periods no svešas okupācijas. Latvijas nemierīgajā vēsturē okupāciju bija piedzīvojuši vācieši, poļi, lietuvieši, zviedri, Pētera Lielā Krievija, atkal Vācija, Padomju Savienība, nacistiskā Vācija un pēc tam atkal Padomju Savienība 1944. gadā līdz 1989. gadam. Pārāk bieži iebrukumam sekoja masveida kaušana un deportācijas ar ārvalstu strādniekiem un karaspēku, kas lielā skaitā pārvietojas uz Latviju. Latvijas mūsdienu vēsture sākās 1180. gadā ar kristiešu misionāru ierašanos. Vietējie iedzīvotāji nebija pārāk apmierināti un neuzskatīja par kristību, tāpēc vācu krustneši tika nosūtīti, lai panāktu dalību Baznīcā!

Vardarbīgākā pieeja darbojās, un Rīgas katedrāles pamati bija izveidoti līdz 1211. gadam. Pēc četriem simtiem gadu Zviedrija bija varenā vara, kas kontrolēja lielu daļu Baltijas jūras, tās dominēšana beidzās tikai 1721. gadā. Krievijas Pēteris Lielais dažus gadus bija nolēmis agrāk viņš gribēja izeju uz jūru un 1703. gadā nodibināja Sanktpēterburgu. Pēc tam viņš iekaroja tagadējās Baltijas valstis, lai uzlabotu savas jaunās galvaspilsētas drošību. Tieši divdesmitajā gadsimtā notika vislielākais satricinājums Latvijā. No 1914. gada Lielajā karā nokļuvusi starp vācu un krievu armijām, valsts tika izpostīta. Kad boļševiku revolūcija piespieda Krieviju no konflikta koncentrēties uz vairumtirdzniecības klases kaušanu mājās, Latvija, tāpat kā kaimiņos esošā Igaunija un Lietuva, izmantoja iespēju pasludināt neatkarību, un sekoja divu gadu neatkarības karš. Latvieši galu galā triumfēja, un sekoja relatīvas miera periods, kas ilga tikai divdesmit gadus.

1941. gadā Padomju Savienība un pēc tam vācieši – šoreiz kā nacisti – atkal atgriezās! 2. pasaules karā gāja bojā vairāk nekā 200 000 latviešu. 70 000 ebreju iedzīvotāju nacisti faktiski iznīcināja, kamēr latvieši tika piespiesti gan vācu, gan padomju armijā. Krievi galu galā atguva valsti un 1944. gadā to pievienoja Padomju Savienībai. Uz Gulagiem tika nosūtīti vairāk nekā 40 000 latviešu, it īpaši visi, kurus varētu raksturot kā valsts elites pārstāvjus, un gandrīz droša nāve. Krieviem strādājot daudz darbavietu, līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem nedaudz vairāk nekā pusei iedzīvotāju bija vietējie latvieši. Glasnost un neticamās izmaiņas Padomju Savienībā, kuras 1980. gados ieviesa Mihails Gorbačovs, deva latviešiem iespēju vēlreiz sagrābt neatkarību. 1990. gada 4. maijā nāca Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācija. Pirms pilnīgas neatkarības iestāšanās 1991. gada 21. augustā bija satraucošs pārejas periods, lai gan krievu karaspēks karājās vēl trīs gadus. Pēc traumatiskās vēstures Latvija vēlējās nodrošināt savu nākotni, iestājoties NATO un Eiropas Savienībā. Abi tika sasniegti 2004. gadā, un simtiem gadu ilga ārvalstu dominance šķiet beigusies. Uz šī fona nav pārsteigums, ka Latvijas galvaspilsēta Rīga ir tik pilna ar vēsturiskiem muzejiem. Tikai dažas valstis ir redzējušas tik daudz iebrukumu. Neatkarība ir tik ilgi nākusi, ka ir viegli saprast, kāpēc jebkura necieņa, ko nedomājoši apmeklētāji izrāda nacionālajiem pieminekļiem, tiks enerģiski ierobežota. Rīga bauda uzplaukumu, viesiem ieplūstot Latvijā. Atšķirībā no iepriekšējiem “iebrukumiem”, vienreiz ārzemju viesi tiek gaidīti vairāk nekā laipni.